Senās vērtības + modernā izpratne

Senāk cilvēki jau saimniekoja ilgtspējīgi - vietējie meistari būvēja māju no tuvējā apkārtnē nocērtamiem kokiem. Liela daļa augļu un dārzeņu tika izaudzēti uz vietas. Viss bija vienkārši un dabīgi - gadu tūkstošiem nebija citu iespēju, kā dzīvot saskaņā ar dabu, ievērojot tās ritmus un cienot tās resursus. Līdz pat industriālajai revolūcijai, kas pavēra jaunas iespējas.
Šodien mēs esam iepazinuši modernā dzīvesveida priekšrocības, bet zinātne mūs brīdina par šāda dzīvesveida sekām. Ignorēt to nebūtu prātīgi, tāpēc jādodas tālāk attīstībā, apvienojot senās vērtības ar mūsdienu tehnoloģiju iespējām.  

=
​permakultūra

Permakultūru var uzskatīt gan par neformālu kustību alternatīviem sociālajiem ideāliem, gan par dabas un ekoloģijas arhitektūru. Tādējādi permakultūru var vienlīdz labi pielietot lauksaimniecībā, atdarinot dabas modeļus un principus, kā arī apdzīvoto vietu projektēšanā, tiecoties uz mērķi radīt stabilas, produktīvas sistēmas, kas nodrošina cilvēku vajadzības, harmoniski integrējot tās apkārtējā vidē. Šodien atslēgvārdu "permakultūra" mēdz izmantot veselā virknē radniecīgu ideju: dārzu saimniekošana, ekociemati, apmācību programmas un kursi, domubiedru tīkli, pārmaiņu iniciatīvas (Transition Initiatives) utt. Permakultūra vienlaikus ir filozofija, principu un paņēmienu komplekss, holistiska jeb visaptveroša pieeja projektēšanai un plānošanai. Tā tiek aktīvi praktizēta un pasniegta visos ievērojamākajos pasaules ekociematos: Tamera (Portugālē), Findhorn (Skotijā), Sieben Linden (Vācijā), Damanhur (Itālijā) un daudzos citos...

Vēsture

Mūsdienu permakultūras pamatlicējs ir Zeps Holcers (Zepp Holtser) no Austrijas. Sešdesmitajos gados viņš sāka pielietot permakultūru kā sistemātisku metodi, pārveidojot Austrijas Alpu nogāzes auglīgos dārzos un bagātīgos biotopos, kas tagad ar savu skaistumu un ražību pārsteidz neskaitāmus tūristus un permakultūras entuziastus. Viņu var uzskatīt par teorijas pirmo izmēģinātāju praksē modernajā pasaulē.
Par zinātnisku metodi permakultūra pārtapa Austrālijā. Universitātes pasniedzējs Bils Molisons (Bill Mollison) pētīja, kā lauksaimniecības sistēmas varētu padarīt ilgtspējīgākas. Kopā ar savu skolnieku Deividu Holmgrenu (David Holmgren) viņš konstatēja, ka būtiska nozīme ir ētikas principiem un sociālajiem aspektiem, tāpēc sākotnējā lauksaimniecības teorija gandrīz uzreiz pārtapa ilgtspējīgas kultūras jeb saimniekošanas teorijā. Zinātniskā metode tika attīstīta ar vairāku publikāciju starpniecību, pirmā tapa 1978. gadā.

Pievienojies vispasaules kustībai
Pasaulē ir simtiem tūkstoši permakultūras praktizētāju un vairāki tūkstoši pasniedzēju / pētnieku. Kustība ir īpaši populāra Austrālijā, Lielbritānijā, ASV un rietumeiropas valstīs. Daudzās valstīs ir izveidoti permakultūras institūti, kuru mērķis ir veikt zinātnisku darbību permakultūras jomā. Tajā pašā laikā permakultūra arvien vairāk piesaka sevi arī mākslā.